Aktualitātes>Pateicoties komunikācijas studijām Turībā, sāk karjeru LTV

Pateicoties komunikācijas studijām Turībā, sāk karjeru LTV (1)

Intervija ar sporta žurnālistu Reini Ošenieku.

Intervijas autors Mārcis Saulītis, Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas fakultātes 1. kursa students, Basketbola kluba Biznesa augstskola Turība spēlētājs.

Kādi vēji Tevi aizpūta uz Biznesa augstskolu Turība?

Savas studiju gaitas uzsāku Starptautiskās Praktiskās Psiholoģijas institūtā ar cerību apgūt reklāmu, bet mani neapmierināja augstskola un tās sistēma, tāpēc izdomāju, ka vajag mainīt augstskolu un izvēlējos Turību. Kāpēc? Tāpēc, ka Turības Sabiedrisko attiecību fakultāte, šobrīd Komunikācijas fakultāte, sniedza iespēju apgūt reklāmu 3. studiju gadā. Turībā studēju tikai pusotru gadu, jo tā nu sanāca, ka es sāku strādāt Latvijas Televīzijā un sāku vairāk mācīties no visa, ko man sniedza darbs, nevis lekcijas. Tas nenotika tādēļ, ka negribējās studēt. Studēt es gribu joprojām, bet darbs televīzijā patērēja un patērē ļoti daudz laika, tādēļ man arī neatlika laika studijām augstskolā. Galu galā bija svarīgi nostabilizēties darbā Latvijas Televīzijā. Protams, arī šobrīd es neesmu aizmirsis par augstskolu. Tā man velkas līdzi aukliņā.

Ar kādām emocijām Tu atceries savu studenta dzīvi?

Jau no 10. klases strādāju kino teātri, lai pelnītu naudu iztikai, tāpēc arī mani pēdējie skolnieka gadi neasociējas ar īstenu skolnieka dzīvi. Arī studenta dzīve man asociējas vairāk tieši ar paralēlo darbu, kas mani nogurdināja un liedza izbaudīt studenta dzīvi. Protams, pasākumi bija. Piemēram, fukšu balles un fakultātes Draudzības talkas. Tas bija visnotaļ forši. Bet es nevaru teikt, ka augstskolā izveidoju daudz jaunu kontaktu, kas ir svarīgs faktors, kāpēc ir vērts mācīties augstskolās.

Pastāsti kā nokļuvi līdz televīzijai un vai Tu jau pēc vidusskolas pabeigšanas redzēji sevi kā žurnālistu?

Es gribēju vairāk strādāt ar reklāmu. Tas joprojām man ir mazais nepiepildītais sapnis, bet tas var tikt piepildīts. Kā es nokļuvu līdz Latvijas Televīzijai? Principā varu pateikt paldies Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas fakultātes pasniedzējam Aināram Dimantam, kurš zināja, ka televīzijā vajag asistentus, kas varētu izdarīt mazos, sīkos darbiņus, piemēram, sagaidīt viesi rīta raidījumā, uztaisīt kafiju vai aizvest līdz grimētavai. Mans draugs Toms Kalnītis mācījās vienu kursu augstāk un tieši viņu Ainārs Dimants ieteica šim darbam. Es zvanīju Tomam un prasīju, lai paprasa Aināram Dimantam, vai darbam Latvijas Televīzijā nav vēl kāda brīva vieta. Mani TV ļoti saistīja, jo arī televīzijā daudz nākas saskraties ar reklāmu pārraidīšanu. Izrādījās, ka brīva vieta bija un jau nākamajā nedēļā es uzsāku darbu Latvijas Televīzijā. Pulksten 4.40 bija jāceļas katru rītu. Viegli tas nebija. Mans mērķis nebija sākt strādāt sporta redakcijā, bet soli pa solim es apguvu dažādas lietas – iemācījos likt titrus un pēc tam arī to, kā montēt safilmēto materiālu. Pēc tam radās iespēja izveidot pirmo sižetu panorāmas sporta ziņām un tā soli pa solim. Protams, daudz ir atkarīgs no paša cilvēka. Respektīvi, cik ātri tu vari apgūt un likt lietā apgūto. Principā šo gadu laikā es esmu iemācijies ne tikai to, ko es daru – intervēt, lasīt ziņas un vadīt raidījumus, bet arī montēt safilmētos sižetus un pat filmēt. Tas man ir devis iespēju braukt līdzi dažādām komandām un sportistiem, lai parādītu viņu dzīves tuvāk un tiešāk.

Kādus padomus Tu vari dot jaunajiem komunikācijas un mediju studentiem, lai attīstītos un pilnveidotos savā profesijā?

Vispirms, lai arī kas tu būtu, vai nu žurnālists, dakteris vai ceļu policists, tev ir jāmīl savs darbs, jāciena savs darbs, kā arī jāinteresē savs darbs no matu galiņiem līdz papēžiem. Varbūt kādu dienu tevi pat sauks par darbaholiķi, bet tad tu visticamāk būsi izcils savā jomā. Protams, ir jāseko līdzi arī aktuālākajiem jaunumiem konkrētajā jomā un jābūt pēc iespējas vispusīgākam. Neaizmirsīsim arī par savstarpējajām attiecībām ar kolēģiem, jo labas attiecības ar kolēģiem novedīs pie tā, ka darba atmosfēra būs patīkama un viss noritēs veiksmīgi.

Ar ko Tu tagad nodarbojies, kādās pārraidēs un projektos pašreiz piedalies?

Šobrīd es vadu raidījumu “Sporta Studija” un moderēju sporta ziņas „Rīta Panorāmā”. Ir arī dažādi paralēli darbi, tā sauktie “peldošie projekti”. Pēkšņi viņi ir, pēkšņi nav. Piemēram, mani uzaicina strādāt pasākumā „Gada Balva sportā” vai Pasaules kausa posmā kamaniņu sportā Siguldā. Drīzumā būs Latvijas zvaigžņu spēle basketbolā, kur man būs jāveido intervijas. Kopumā tas viss ir atkarīgs no raibā sporta kalendāra.

Vai žurnālistu darbs Latvijā atšķiras no citām pasaules valstīm? Tu vari salīdzināt, jo esi strādājis gan Olimpiskajās spēlēs Rio, kā arī pagājušajā gadā „NBA All Star Weekend”?

Uzskatu, ka mēs dzīvojam skaistā zemē un runa nav tikai par skaistumu, bet arī par darba apstākļiem. Piemēram, Nacionālajā Basketbola asociācijā (NBA), pēc spēlēm visi žurnālisti tiek ielaisti ģērbtuvēs un visiem ir apmēram 15 minūtes laika, dažreiz pat 20 minūtes, bet, piemēram, Porziņģa gadījumā ap viņu ir ļoti, ļoti daudz mediju, kas var ievilkties pat līdz vienai stundai. Respektīvi, ja es būtu amerikānis un es gribētu tikt pie intervijas ar Kristapu Porziņģi aci pret aci, tas būtu praktiski neiespējami. Rezultātā šie žurnālisti, kuriem visiem kopā ir sniegtas šīs 15 minūtes, uzbrūk sportistam kā izsalkuši vilki un jautā sev interesējošos jautājumus. Man interesanti likās pavērot to, kā pēc Porziņģa atbildes uz kādu jautājumu, trīs vai pat pieci žurnālisti sāk jautāt katrs citu jautājumu vienlaicīgi pēc iespējas skaļāk, lai tikai viņa jautājumu sadzird un sniedz atbildi. Mēs Latvijā varam būt priecīgi, ka mēs jebkuru sportistu varam pasaukt malā un mierīgi aprunāties. Mums vienkārši nav tik daudz sporta žurnālistu, līdz ar to darba atmosfēra ir daudz, daudz mierīgāka. Protams, visi viens otru arī pazīst, visiem Latvijā ir pieejami telefona numuri, kas šo visu procesu padara vieglāku, ASV tā nav. Atrodoties ASV man būtu jārunā ar sportistu caur vairākām instancēm un cilvēkiem. Tikšana līdz sportistam ir ļoti grūta. Komunikācija notiek visu laiku caur citiem cilvēkiem, nevis pa taisno ar sportistu. Uzskatu, ka mūsu darbs ir daudz, daudz vienkāršāks, nekā jebkurā lielākā valstī, kurā sports ir daudz, daudz populārāks. Runājot par sižetu kvalitāti vai intervijām, es neteiktu, ka redzu lielu atšķirību. Mēs cenšamies taisīt visu pēc pasaules standartiem. Manuprat, mums tas labi izdodas, arī dokumentālās filmas. Mēs daudz strādājam. Piemēram, filma par Porziņģi ir uz maniem pleciem, intervijas ar citiem sportistiem ir uz maniem pleciem, visas vietas kur filmēt, ko darīt arī ir uz maniem pleciem. Liels atbalsts žurnālistam ir labs operators un montāžas darbinieki, kuri saliek attēlus, skaņas, grafikus un titrus. Šobrīd arī pasaules top sporta mediju aģentūra „ESPN” veido dokumentālo filmu par Kristapu Porziņģi, kur darbinieku skaits ir divas līdz trīs reizes lielāks. Proti, ja Latvijā pietiek ar mani, operatoru un montāžas darbinieku, tur septiņi vai deviņi cilvēki veic to pašu darbu, ko mēs trijatā.

27.02.2017

Komentāri

iOS 11 Update

12.05.2017. 16:40
Just like every year, Apple is all set to release their brand new operating system iOS 11 in June during the WWDC 2017 event. Check this website to know everything about the upcoming operating system.

Nodarbību saraksts