Pēc 18 gadiem, kas pavadīti grāmatvedības nozarē, Anitra Vusika nolēma krasi mainīt savu profesionālo nodarbošanos un uzsāka studijas Biznesa augstskolas Turība Veselības aprūpes virziena koledžas programmā “Ārstnieciskā masāža”.

Kāds bija profesijas maiņas iemesls, kādi bija lielākie izaicinājumi ceļā uz jaunas profesijas ieguvi un kādi ir lielākie stereotipi saistībā ar masiera profesiju? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Anitra Vusika.

Kādas profesijas līdz šim esat apguvusi?

Esmu beigusi Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Grāmatvedības institūtu (Pašlaik Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte).

Kas Jūs mudināja pēc gadiem, kas pavadīti grāmatvedības nozarē, studēt kaut ko pilnīgi citu?

Pēc daudziem gadiem, kas pavadīti ofisa darbā, sajutu, ka man pietrūkst piepildījuma. Ikdienas darba stress un izdegšana mudināja mani meklēt ko citu. Sapratu, ka nevēlos dzīvot pastāvīgā stresā par darbu. Man radās vēlme vairāk pievērsties bērniem un ģimenei, būt mierīgai un mīlošai mammai.
Manā prātā grāmatveža darbs nekādi nesavienojās ar mieru un harmoniju, tāpēc nolēmu, ka ir pienācis laiks pārmaiņām. Un kāpēc gan lai es neiemācītos kaut ko jaunu? Gribēju atrast nodarbošanos, kas mani patiesi interesē un sagādā prieku.

Šis bija pārmaiņu laiks arī manā personīgajā izaugsmē. Bija pandēmija, man piedzima trešais bērniņš. Šis periods palīdzēja man ieraudzīt un saprast, kas patiesībā man pašai ir vajadzīgs, ko es dodu pasaulei, kā gūt piepildījumu no sava darba.

Kas Jūs motivēja izvēlēties studēt Turības programmā “Ārstnieciskā masāža”?

Es sapratu, ka esmu taustes jeb taktila persona un vēlos apgūt masāžu. Mani vienmēr ir interesējusi medicīna un klīniskā vide. Manas vecākās meitas ir daiļslidotājas, sportistes, un ķermeņa fizioloģija mani saista – es to labi izprotu.

Vēlējos apgūt masāžu, balstoties uz padziļinātām zināšanām par ķermeņa anatomiju un fizioloģiskajiem procesiem, kas tajā norisinās. Man bija svarīgi izprast cēloņus un sakarības, lai masāža nebūtu tikai mehāniska darbība, bet gan mērķtiecīgs un efektīvs process.

Tāpēc meklēju masāžas skolu ar stabilu medicīnisko bāzi, lai būtu pārliecināta, ka apgūstu zināšanas un prasmes, kas ļautu man strādāt profesionāli un atbildīgi.

Kādi bija lielākie izaicinājumi, pārkvalificējoties pēc vairākiem gadiem esot citā profesijā?

Lielākie izaicinājumi bija ģimene, esošie pienākumi un darbs. Mājās visi bija pieraduši, ka esmu vienmēr pieejama, taču, sākoties mācībām, viss sagriezās kājām gaisā. Kādam nācās uzņemties lielāku atbildību par sevi, un, lai gan tas sākumā nebija viegli, es par to priecājos. Netīšām bērni kļuva patstāvīgāki, un tas bija vērtīgs ieguvums visai ģimenei.

Cik grūti vai viegli ir nomainīt profesiju?

Es teiktu, ka nav ļoti grūti, ja ir patiesa interese. Ir tikai daži traucēkļi, bet viss ir pārvarams. Svarīgi ir būt gatavam, ka apkārtējā vide un ieradumi mainīsies. Sev ir jāatgādina, ka tagad ir citādi, un tā arī var būt. Un tas ir labi.

Jaunajai profesijai ir jāatrod vieta ne tikai ikdienā, bet arī sirdī. Tomēr lielākais izaicinājums ir bailes, īpaši manā vecumā. Bet vienīgais veids, kā tās pārvarēt, ir vienkārši darīt.

Kāds ir lielākais izaicinājums, mācoties par masieri?

Lielākais izaicinājums ir nosēdēt dienu skolas solā. Tiešām tas bija lielākais izaicinājums.

Ar kādiem stereotipiem Jums nākas sastapties masiera profesijā?

Daudzi brīnās, ka mācības ir tik garas. Laikam tas saistīts ar stereotipu, ka masieris nav īsti vērā ņemams speciālists, ka viņš neko daudz nesaprot un nezina.

Kādi ir Jūsu ilgtermiņa profesionālie mērķi – kur sevi redzat pēc desmit gadiem?

Man noteikti būs sava autentiska masiera prakse – vieta, kur viss būs sakārtots tā, lai sniegtu labsajūtu un rāmumu. Ķermeņa un gara atpūtu. Tā ir manā vīzijā – harmonija un starojošs miers.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā? Kādi ir Jūsu hobiji?

Brīvais laiks ir laiks, kad sevi pabaroju garīgi, aizmūkot no ikdienas steigas un obligātajiem pienākumiem. Man patīk pastaigas pa mežu, palasīt kādu grāmatu. Pēdējā laikā esmu aktīvās atpūtas piekritēja. Es apmeklēju trenažieru zāli un skrienu svaigā gaisā (vēlams pa mežu). Sports un kustība mani uzlādē un iedod prieku ikdienai. Vēl man patīk mazie izbraucieni/ceļojumi ar vīru. Tajos jūtos kā pavisam cits cilvēks.

Kāds ir Jūsu dzīves moto?

Es sev esmu prioritāte.

Kur smeļaties iedvesmu, kad šķiet, ka vairs nekam nav spēka?

Kad nekam vairs nav spēka, es vienkārši apstājos un atzīstu, ka ir pienācis brīdis, kad esmu sevi par daudz atdevusi. Tajos mirkļos es vienmēr maksimālu atslēdzos no visiem darbiem, lai pabūtu ar sevi mierā, kā arī izguļos, izstaigājos - veltu laiku tikai sev, kaut vai to mazo laiku, cik tas ir pieejams.

Kādu padomu Jūs dotu sev divdesmit gadu vecumā?

Ieklausīties savā intuīcijā, nevis apkārt esošajos padomdevējos.