Neraugoties uz kopējiem zaudējumiem tūrisma nozarei, pandēmijai varam pateikties tādā ziņā, ka tā mūs atgrieza diskusijā par to, kas ir jēgpilna ceļošana. Ne tik daudz no skatpunkta – biežāk vai retāk, tuvāk vai tālāk, bet kāds ir ceļojuma saturs. Lai ceļojuma rezultātā mēs būtu ne tikai atpūtušies, saudzējuši vidi un citus resursus, bet arī kļuvuši pieredzējušāki, gudrāki.

Ilgtspējīga tūrisma galvenā pieeja ir tāda, ka ar tiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā – taustāmiem vai netaustāmiem – saimniekojam tā, ka neliedzam iespēju nākamajam paaudzēm gūt tos pašus labumus, kuri mums ir šobrīd. Vai tie ir dabas, vai kultūras resursi, tradīcijas – mēs attiecamies pret tiem atbildīgi, jo tas ir mūsu kopējais aktīvs.

Kāds pieprasījums, tāds piedāvājums

Vienlaikus jānorāda, ka ilgtspējīga attīstība nav ierobežojoša attīstība, bet “pareizo” akcentu salikšana. Tas ir darbs gan pakalpojuma sniedzējam, gan arī tūristam. Protams, klientam vienmēr ir taisnība, bet man kā pakalpojuma sniedzējam ir jāpiedāvā labākie varianti, lai klients ar savu rīcību, ar naudu var palīdzēt sasniegt ilgtspējīgus mērķus. Tās vietas, kuras varbūt bija pārslogotas un pārlieku noplicināja vietējos resursus, parādīja, ka tūrisms var būt vadāmāks. Lielo attālumu jomā tādējādi visvairāk grēkojis darījumu tūrisms, dažu dienu konferences dēļ liekot mērot pat desmitiem tūkstošus kilometru.

Tomēr stāsts nav tikai par vides jautājumu, kas, protams, ir viens no ilgtspējīga tūrisma pamatvaļiem. Līdzās tam ir vēl ekonomikas un sabiedrības jautājums (vides, ekonomikas un sociālā dimensija). Sociālā dimensija ietver cilvēku gribu rīkoties neilgtspējīgi. Aviokompānijas savukārt veic pārvadājumus, atbildot uz šādu bieži vien neilgtspējīgu pieprasījumu. Bet šai sociālajai dimensijai ir vēl otra puse – vai tāpēc, ka nav ilgtspējīgi kaut kur doties, vai arī doties tālu, citi cilvēki nezaudēs darbu. Savukārt, skatoties no vides viedokļa, ir jāatbild uz jautājumu – vai nav kādi videi draudzīgāki risinājumi kā vienkārši aizliegums. Svarīgs priekšnoteikums ir, lai patērētāja galvā vispār rodas doma, ka viņa rīcība ir vērsta uz ilgtspēju, vai ir alternatīva, kā un kādā veidā viņš var piedalīties šajā procesā. Vai, atceļot vienu tālāku lidojumu, es kopumā palīdzu saudzēt vidu un resursus, ja manā pilsētā turpina darboties smagās metalurģijas rūpnīca, kas rada vairāk izmešu?

Varbūt ietaupām resursus, bet neizpildām tūrisma pamatbūtību

Ceļošanas ierobežojumi pandēmijas laikā būtiski attīstīja vietējo tūrismu un dažāda maršruta ceļojumus pa Latviju. To apliecina arī statistikas dati – 2021.gadā pret iepriekšējo gadu bija vērojams pieaugums par 15,5% (tiesa, 2020.gada datos nebija iekļauts marts-maijs). Tomēr neesmu pārāk liels optimists par ilgtermiņa ieguvumu esamību, tūrisma nozari balstot tikai vietējā tūrismā. Tūrisma pamatbūtība ir ieraudzīt citas kultūras, sastapt neikdienišķo, gūt pilnībā jaunu pieredzi. Pirmspandēmijas laikā “norma” bija vismaz viens tālais ceļojums gadā, kā otrais vai trešais ceļojums – nedēļas nogale, izmantojot tā saukto lēto aviokompāniju piedāvājumu. Tagad šī nedēļas nogale ar “lēto” lidojumu nosacīti kļūst par izbraucienu pa Latviju. Turklāt, jāņem vērā arī ekonomiskais aspekts – mēs kļūstam bagātāki tad, kad mēs eksportējam, vietējais tūrists ir labi, bet mums vajadzīgs arī ārvalstu tūrists.

Mēs esam mazs tūrisma galamērķis ar īsu pakalpojumu sezonu. Kamēr mūsu pirktspēja ir zemāka nekā vidēji eiropietim, mēs šo tūrismu nevaram uzturēt, proti, pati industrija ir lielāka nekā mūsu (kā uzņēmēju) gatavība to patērēt. Maijs, jūnijs, jūlijs, augusts un septembris, kā arī nedēļas nogales ir piemērotas vietējam tūrismam. Vietējais tūrisms Latvijā noteikti var augt, un tas arī aug, tas nav tikai virzienā Rīga uz reģionu, bet arī reģions uz reģionu. Attālums starp Liepāju un Daugavpili ir tik liels, ka šeit varētu būt lielisks divu trīs dienu ceļojuma tūrisma produkts, bet cik gatavs uz to ir, piemēram, pats Liepājas vai Daugavpils tūrisma tirgus?

Ilgtspēja – arī tūristu novirzīšana no Rīgas

Runājot par sekmīgu Latvijas iekšējā tūrisma attīstību, pēdējā laikā dzirdams aicinājums nedaudz piekoriģēt esošo Latvijas tūrisma galamērķu top10. Vēsturiski tā ir Rīga, Sigulda, Jūrmala, Rundāle, Kuldīga… Būtu labi tāda iekšējā sacensība starp tūrisma galamērķiem, kuri paši izvirza šo mērķi ierindoties kādā no top10 vietām. Bet, ko mēs darām šodien, lai, pieaugot tūristu skaitam, mums nebūtu situācijas, kur top 10 vietas saka – mēs tik daudz negribam, bet kāds blakus saka – mēs gribam! Mēs pamatoti lepojamies ar Rundāli, bet unikāla ir, piemēram, arī Lielstraupes pils. Ņemot vērā “Rail Baltica” un lidostas “Rīga” attīstības perspektīvas, skaidrs, ka tūristu skaits Rīgā būs liels. Ilgtspējīga domāšana šajā gadījumā būs – kā mēs varam ar to tūristu skaitu, kas nonāk Rīgā, “padalīties” arī tālāk. Bet te sākas stāsts par tūrisma nozares atkarību no citām nozarēm – kā ir ar transporta attīstību, nokļūšanu, kas ir ar autoceļiem.

Kaut kādā mērā taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka arī patriotisms veicina ilgtspēju. Proti, katram ir kāda vieta, kas viņam ir īpaša, piemēram, dzimtais novads. Mēs lepojamies ar kādu vietu kartē, mēs varam dažādot savu piedāvājumu, bet būtu vērts skatīties tādā kontekstā, ka katrs, kurš dzīvo Rīgā un viņam ir radi kādā Latvijas reģionā, viņam būtu jākļūst par šīs vietas vēstnesi. Šim “vēstnesim”, pirmkārt, ir labi jāpārzina šīs vietas interesantākie “punkti” un, otrkārt, vēl jāpārliecina arī citi turp doties.

Nobeigumā vēlos vērst uzmanību uz to, ka ilgtspējīgs tūrisms ietver arī tādu aspektu kā tūrisma ētika. Mēs varam ieviest standartu kritēriju, sertifikātus, bet ilgtspējas ekonomiskais jautājums – kam aiziet klienta maksātā nauda, ir un būs aktuāls. Vai, maksājot par viesnīcas vai transporta pakalpojumu, mēs aizdomājamies, kas ir šī pakalpojuma faktiskais īpašnieks. Šobrīd šo ētikas jautājuma attīstību noteikti ietekmē arī, piemēram, Krievijas agresija Ukrainā. Taču nebūtu pareizi visu atbildību uzlikt tikai uz pakalpojuma sniedzēju, jābūt līdzsvarotam dialogam starp pircēju un pārdevēju.