Kaspars Bernāns ir Biznesa augstskolas Turība absolvents un lektors, kurš pabeidzis gan bakalaura, gan maģistra studijas programmā "Uzņēmējdarbības vadība" un šobrīd ar apņēmību tiecas iegūt arī doktora grādu. Pavisam nesen saņēmis pirmo Turības rektora balvu par savu devumu pasniedzēja amatā, bet ikdienā viņa darbs ir saistīts ar komandu vadību. Kur viņš rod gandarījumu, izglītojot jaunatni, kādām īpašībām jāpiemīt labam vadītājam un, galu galā, kur smelties iedvesmu, kad šķiet, ka visa ir par daudz? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Kaspars Bernāns.

“Vadītājam ir unikāla iespēja atstāt ietekmi uz saviem cilvēkiem, kas šo ietekmi nodod tālāk, tādējādi mainot ne tikai savu komandu, bet arī uzņēmumu un sabiedrību kopumā,” akcentē Biznesa augstskolas Turība absolvents.

Ar ko Jūs nodarbojaties pēc studiju beigšanas? Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

Ikdienā strādāju ar komandu vadīšanu un apmācībām pieaugušajiem. Vairāk nekā pēdējos desmit gadus esmu veidojis un vadījis komandas Latvijā un citās Eiropas lidostās, kur esmu iekrājis nenovērtējamu pieredzi, kas man ir palīdzējusi nokļūt tur, kur esmu šobrīd. No šī gada septembra esmu kardināli mainījis savu industriju no aviācijas uz dzelzceļu. Esmu pievienojies AS "Pasažieru vilciens" kā Kompetenču centra vadītājs. Šis ir jauns dzīves aicinājums uzņēmumā, kuram redzu patiesu vēlmi mainīties, augt un būt modernam. Uzņēmumam, kurš sniedz servisu, par kādu paši var lepoties. Paralēli šim turpinu vadīt arī lekcijas Turībā, stāstot un mācot par komandas veidošanu un vadīšanu, kur ļoti lielu akcentu lieku tieši uz vadītāju un tā nozīmi komandā.

Kas Jūs aizrauj komandu vadības jomā?

Vadot cilvēku komandu, tev ir iespēja saņemt plašu emociju spektru, kas parasti ir pozitīvas, ja vien pats neesi, ko sastrādājis. Esot kopā ar cilvēkiem, veidojot komandas un mācot jaunos vadītājus, man ir iespēja atstāt savu nospiedumu tajā, kā, manuprāt, būtu jākomunicē ar cilvēkiem un kā kopā ar komandu sasniegt rezultātus, kas rada gandarījumu. Ne mazāk svarīgi ir izbaudīt laiku, ko pavadi darbā. Vadītājam ir unikāla iespēja atstāt ietekmi uz saviem cilvēkiem, kas šo ietekmi nodod tālāk, tādējādi mainot ne tikai savu komandu, bet arī uzņēmumu un sabiedrību kopumā.
Varētu teikt, ka tas lēnām kļūst par manu aicinājumu – būt tādam vadītājam, pie kāda pats vēlētos strādāt. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir foršs, bet tāpēc, ka kopā ar viņu sasniedzam rezultātus un gūstam gandarījumu no darba. Esmu novērojis, ka Latvijā ir daudz zinošu, prasmīgu un inteliģentu vadītāju. Diemžēl ir arī tādi, kuri, vadot lielas komandas un saņemot labu atalgojumu, uzvedas kā pusaudži – viņi neprot komunicēt un izturas kā imperatori, pieprasot aklu paklausību. Cilvēki ilgi šādā darba vidē neuzturas un bieži pamet labi atalgotu darbu tieši šādu vadītāju dēļ. Manā izpratnē šādam vadības stilam nav vietas. Es mācos gan no labiem, gan no sliktiem piemēriem, lai ap sevi pulcētu cilvēkus, kuri vēlas strādāt, prot to darīt un kuriem ir patīkami atrasties gan darba vietā, gan komandā.

Kādi ir Jūsu profesionālās jomas lielākie izaicinājumi?

Viens no izaicinājumiem ir piebremzēt savās izvēlēs un lēmumos, jo ne visas lietas notiek uzreiz un ātri, tā kā man bieži gribētos. Laikam vēl lielāks ir tikai izaicinājums atstāt aiz sevis procesus un kārtību, kas turpina palīdzēt cilvēkiem un rada mums pašiem labāku vidi un sabiedrību.

Šajā gadā Jūs ieguvāt Biznesa augstskolas Turība pirmo “Rektora balvu 2024”. Kādas bija pirmās sajūtas pēc šīs balvas iegūšanas?

Es reti apmulstu, bet, kad rektore uzsāka savu studiju gada atklāšanas uzrunu un pie manis pienāca dekāne, sakot, ka paturēs manu glāzi, lai man būtu tukšas rokas, es no pārsteiguma un apmulsuma pusi no rektores priekšvārda vairs nedzirdēju. Prieks, protams, bija ļoti liels, jo ikdienā cenšos darīt lietas, kurām pats ticu, un ne tikai tāpēc, ka vēlos, bet arī redzu tam pievienoto vērtību. Brīžos, kad citi to novērtē, iegūstu vēl lielāku pārliecību, ka tas, ko daru, ir vajadzīgs un ir jāturpina. Tas ir liels gods saņemt šo apbalvojumu. Turklāt būt pirmajam, kas Turības vēstures lappusēs šo balvu saņēmis, ir īpaši nozīmīgi. Varu tikai godīgi teikt, ka man ir paveicies ar kolēģiem un komandu Turībā – jaudīga, pozitīva un uz attīstību tendēta komanda.

Jau ieskicējāt, ka esat arī Turības pasniedzējs. Kas Jūs aizrauj pasniedzēja darbā? Kāpēc esat izlēmis dalīties ar savām zināšanām nu jau ar jauno paaudzi?

Es šo redzu kā savu pienākumu – dalīties, palīdzēt un mainīt vidi un sabiedrību virzienā, kurā redzu iespējas un ieguvumus. Būt pasniedzējam ir aicinājums, jo daru to ārpus sava darba laika, parasti vakaros un brīvdienās. Tas nav stāsts par naudas pelnīšanu, tas ir patiesi sekundāri šajā visā procesā.
Esot kopā ar studentiem – gan tiem, kas vēl skolas solā, gan tiem, kas tikko pabeiguši vidusskolu, kā arī tiem, kas jau ir uzņēmēji un vadītāji – es neļauju sev aizmirst tās vērtības un patiesības, par kurām pastāvu. Šī mijiedarbība ne tikai sniedz man iespēju dalīties zināšanās, bet arī netieši pilnveido manis paša attīstību. Katru reizi, kad iznāku no auditorijas, es jūtos labākā garastāvoklī nekā pirms tam.
Es izbaudu kopā būšanu un visu studiju procesu. Ir vērtīgi redzēt, cik daudz cilvēku vēlas mācīties un attīstīties. Patiesi skaisti ir redzēt, cik daudzi ir gatavi mācīties pa vakariem vai pavadīt visu sestdienu Turībā. Es viņus parasti uzmundrinu, sakot: “Jums jau pienākas cepums, ka esat šeit, jo liela daļa vai nu sēž pie televizora, vai vēl guļ, bet jūs esat šeit.”

Kas, pēc Jūsu domām, apvieno visus Turībā studējošos?

Varu atbildēt par savas programmas studējošašiem – tie ir cilvēki, kuri grib būt tur, kur ir 7% veiksmīgo un apmierināto cilvēku, jo viņi ir gatavi darīt 93% lietu, kuras citi negrib darīt.

Kādu padomu karjeras sākumā Jūs būtu devis pats sev?

Nebaidies, nepadodies un galvu augšā, nekļūdās tie, kas nedara, un sasniedz tie, kas nepadodas.

Kādām īpašībām jāpiemīt labam Jūsu jomas profesionālim?

Pirmkārt un pats svarīgākais, tev ir jāinteresē un jāpatīk tas, ko tu dari. Tāpēc ir tik vērtīgi, ka daudzi pasniedzēji ikdienā pavada laiku savā profesionālajā jomā un papildus spēj mācīt arī citus. Ir jābūt šim iekšējam aicinājumam, un bez tā, atļaušos apgalvot, tu esi diezgan bezjēdzīgs savas jomas profesionālis. Jebkurā profesijā mēs uzreiz jūtam, kurš to dara tikai par naudu un kurš to dara, jo tas ir viņa aicinājums.
Mūsu profesijā ir ļoti svarīgi spēt paņemt auditoriju un nodot informāciju tādā veidā, lai students atcerētos vismaz 10% no teiktā. Ir svarīgi sekot līdzi arī lekcijai, jo daudzas lietas mūsu smadzenes atceras pat to nepiefiksējot. Ja tiek panāktas šīs lietas, tad kopā pavadītais laiks nav lieki izšķiests, jo gan mans, gan studenta laiks ir ļoti vērtīgs, tikai mēs ne vienmēr to apjaušam.

Kurš ir bijis Jūsu karjeras lielākais pagrieziena punkts? Kādēļ?

Pagriezieni ir bijuši vairāki, bet laikam viens no spilgtākajiem ir iespēja veidot un vadīt komandas lielākajās Vācijas lidostās. Tas bija projekts pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet man, jaunietim, kurš vēl nebija sasniedzis 30 gadu slieksni, uzticēja darīt lietas, kuru vērtību un uzticību, kas man tika dota, apjaušu tikai šodien.
Ļoti iespējams, tieši šobrīd, mainot industrijas esmu iekāpis savā lielākajā karjeras pagrieziena punktā.

Kā vislabāk rīkoties stresa situācijās? Kā pats tās risināt?

Šis ir atsevišķs temats, par kuru varētu sarakstīt vairākas lapas, bet ir divas lietas, kuras es pielietoju un kas nenovēršami palīdz stresa kontrolē. Pirmā ir elpošana. Mēs varam ļoti daudz paveikt caur elpošanas vingrinājumiem, lai sev palīdzētu, tikai ir jāgrib un jāpraktizē.
Otra lieta, kas ir jāsaprot, ir tā, ka stress rodas mūsu smadzeņu daļā, kas atbild par primitīvām reakcijām, piemēram, bailēm un citām sajūtām, kas ir paredzētas, lai palīdzētu mums kā alu cilvēkiem. Tomēr šajā gadsimtā šāda pieeja īsti nepalīdz.
Stresa situācijās es runāju ar sevi par to, kas notiek un kāpēc tas notiek ar mani šajā situācijā. Joks pa jokam, bet, ja sāc ar sevi sarunāties un analizēt to, kas notiek apkārt, tu pieslēdz atpakaļ to smadzeņu daļu, kuru stress, bailes un citas līdzīgas sajūtas ir atslēgušas.

Kur smelties iedvesmu, kad gribas visam atmest ar roku?

Nav jau daudz vietu, kur smelties iedvesmu. Tā jāatrod vai nu pašam sevī, vai cilvēkos, kas var palīdzēt. Šogad esmu gājis cauri vairākiem dzīves pārbaudījumiem, un dažos brīžos bija vēlme atmest ar roku un padoties. Tomēr man palīdzēja Instagram un Spotify podkāsti jeb raidieraksti. Ne jau skaistas bildes vai citu cilvēku idilliskās attiecības, bet gan runas, teksti un ieteikumi no spēcīgiem līderiem, vadītājiem, dakteriem, savas jomas profesionāļiem, koučiem utt.
Ja seko pareizajiem cilvēkiem un kontiem, tad Instagram algoritms izdara pārējo, un pārsteidzošā kārtā, man tas šogad ir palīdzējis. Šādā veidā esmu ticis pie nenovērtējamas informācijas, kas ļāvusi labāk izprast sevi un apkārt notiekošos procesus.

Ko Jūs ieteiktu jaunajiem studēt gribētājiem?

Man ir kāds ļoti labi zināms teiciens, kuru ņemu līdzi visur – "Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams." Es novēlu, lai šo saprot arī studējošie – ņemt, bet spēt pēc tam dot atpakaļ. Tajā slēpjas dzīves baudījums un prieks!