“Brīžiem, kad šķiet - vairs nav variantu, ir tikai jāpadomā, jākomunicē un risinājumi rodas,” atzīst Biznesa augstskolas Turība absolvents un Latvijas jaunatnes basketbola līgas direktors Elvijs Mičulis, kurš ir īstens turībnieks, jo jau studiju laikā aktīvi iesaistījās augstskolas pasākumos, spēlēja Turības basketbola komandā un arī strādāja par augstskolas sabiedrisko attiecību speciālistu. Laiks augstskolā Elvijam sniedza vērtīgu pieredzi, lai viņš spētu sasniegt savus basketbola funkcionāra mērķus un izvirzīt arvien augstākus mērķus, uz kuriem tiekties.

Kā nonācāt līdz Turībai?

Lielu nozīmi augstskolas izvēlei piešķīra basketbols. Turības basketbola komandā spēlēju jau būdams vidusskolnieks, tāpēc brīdī, kad bija jāizvēlas augstskola, priekšroku devu Turībai - viss šķita jau pazīstams - gan pati augstskolas vide, gan cilvēki šeit, kā arī ļoti patika valdošā atmosfēra. Vēlējos apvienot sportu un studēšanu vienuviet. Atlika vien izvēlēties studiju virzienu, tur gan konsultējos ar vecākiem - par to paldies viņiem. Iegūtās zināšanas augstskolā noteikti palīdzējušas manā profesionālajā karjerā.

Minējāt, ka spēlējāt basketbolu un arī strādājāt Turībā, kā šis palīdzējis Jūsu karjerai?

Tolaik gan spēlēju basketbolu, gan strādāju Turības Attīstības daļā par sabiedrisko attiecību speciālistu, kā arī studēju maģistrantūrā Uzņēmējdarbības vadības fakultātē biznesa psiholoģiju. Ārkārtīgi interesanta studiju programma. Kā galveno ieguvumu šī procesa laikā varētu minēt laika plānošanas prasmes, iepazītos cilvēkus, iegūtos kontaktus, kas noderējuši arī turpmākajā dzīves ceļā. Vēl vēlētos izcelt - šis posms man iedeva sava veida pārliecību, ka visu var izdarīt, ir tikai jāgrib!

Mīļākais studiju priekšmets un pasniedzējs, kas palicis atmiņā, kādēļ?

Viens no mīļākajiem studiju kursiem bija aktiermāksla bakalaura studiju ietvaros (lika iziet no komforta zonas, sniedza papildus komunikācijas prasmes), noteikti jāatzīmē arī zīmola vadība pie Renātes Cānes. Tāpat vienmēr interesanti bija apmeklēt lekcijas pie Gunta Zemīša globalizācijā. Bakalaura studiju laikos pie Ievas Bruksles vienmēr bija diezgan radošs lekciju process. Savukārt maģistrantūrā ļoti patika klausīties Silvas Jeromanovas-Mauras un Zanes Driņķes lekcijas, kur netrūka reālu praktisku piemēru no dzīves. Grūti būtu izcelt kādu vienu konkrētu cilvēku, man labas attiecības palikušas ar daudziem turībniekiem. Negribu aizmirst izcelt Turības basketbola komandas galveno virzītājspēku Jāni Vecrinku – viņš daudz palīdzējis un pieprasītā disciplīna ārpus treniņiem sniegusi vērtīgas atziņas dzīvei!

Trīs principi, pēc kuriem dzīvojat?

Kā pirmo uzsvēršu - nevajag satraukties par lietām, kuras nevaram ietekmēt, tas tikai lieki noslogo prātu. Jādomā un jārisina tas, ko saviem spēkiem spējam izlabot. Kā otro - laba komunikācija ir visa pamatā. Šis man dzīvē palīdzējis neskaitāmas reizes. Brīžiem, kad šķiet - vairs nav variantu, ir tikai jāpadomā, jākomunicē un risinājumi rodas. Un visbeidzot kā trešo - jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Šis cieši saistīts ar cilvēka spējām un to robežu. Mēs spējam paveikt un izdarīt milzu apjomus, ja tiešām cenšamies. Darba spējas iespējams uztrenēt.

Iezīmējiet momentus Jūsu darbā, kad saskarāties ar grūtībām (pandēmija, ierobežojumi utml.) un kā tikāt ar tām galā?

Kad sākās pandēmija atstāju darbu Turībā un piekritu jaunam izaicinājumam Latvijas Jaunatnes basketbola līgā, tolaik sāku strādāt projektu vadītāja amatā. Covid laiks basketbolā un sporta pasaulē bija visai sarežģīts, jo saskārāmies ar daudz ierobežojumiem, kas ietekmēja ierasto darba ritmu. Bija nepieciešams rast un domāt dažādas alternatīvas, būt radošiem un spēt pielāgoties izmaiņām, lai saglabātu procesu virzību. Vēlāk piekritu jaunam izaicinājumam, kļūstot par Latvijas Jaunatnes basketbola līgas direktoru, šis amats krasi atšķiras no projektu vadības, pirmkārt, jau atbildības ziņā. Manā darbā dažādu izaicinājumu un situāciju netrūkst, it sevišķi, attīstoties iespējām, tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem. Bet visu var atrisināt, galvenais ir būt atvērtam komunikācijā, spēt saglabāt vēsu prātu, pielāgoties izmaiņām un ātri reaģēt uz notikumiem. Jāteic tā - pandēmija bija laiks, kad dzīvē pieņēmu dažādus lēmumus, kas krasi mainīja manu profesionālo karjeru – par to esmu tikai un vienīgi priecīgs. Šķiet, ka esmu savā vietā! Galvenā šī posma atziņa - nebaidīties riskēt un pieņemt lēmumus!

Kā redzat nākotnes augstāko izglītību ar plašo informācijas pieejamību un attīstību?

Ceru, ka nākotnes augstākajā izglītībā joprojām liela nozīme būs cilvēkam un tam, kā konkrēts lektors spēj ieinteresēt studentu, nododot informāciju un prasmes. Es pats vienmēr esmu ļoti novērtējis un cienījis gudrus un ar harizmu apveltītus pasniedzējus, uz kuru lekcijām studenti nāk ar interesi un prieku. Šī vērtība jāsaglabā. Protams, tehnoloģiju ietekme tikai palielināsies, būs jāpielāgojas visiem - kā studentiem, tā lektoriem. Palielināsies e-studiju pieprasījums, kas ir ērtāk un pieejamāk straujajā cilvēku dzīves ritmā. Man gan gribētos, lai straujā attīstība neietekmētu augstskolas to klasiskajā izpratnē. Ticu, ka vērtības saglabāsim, uzlabojot un modernizējot studiju procesu.

Ja būtu iespēja sniegt vienu padomu savam jaunākam es, kāds tas būtu un kādēļ?

Teikšu diezgan vienkārši - nebaidīties uzņemties iniciatīvu, atbildību un pieņemt lēmumus. Dzīvoju ar pārliecību, ka negribu to sajūtu “kā būtu, ja būtu”. Protams, ar apdomu, bet lietas ir jādara un nav jābaidās no rezultāta, jo tad vismaz zinām, kāds tas ir un nav sevi jāšausta - kā būtu, ja būtu.

Vai esiet apdomājis pats vadīt savas lekcijas kā lektors vai sākt trenēt jaunos basketbolistus?

Lekciju vadīšana ir sava veida izaicinājums, ar ko esmu saskāries vien pāris reizes - stāstot studentiem par savu pieredzi starptautisku sacensību/turnīru organizēšanu, toreiz tā bija vieslekcija studentiem konkrētā studiju kursā. Lekciju vadīšana ilgtermiņā noteikti būtu iziešana no komforta zonas, bet man šķiet, ka nedaudz patrenētos un man patiktu. Galvenais, lai studentiem no tā būtu kāda pievienotā vērtība, jo pretējā gadījumā tam lielas jēgas nebūtu.
Jaunos basketbolistus trenēt gan neesmu apsvēris, bet es ārkārtīgi cienu trenera arodu un to, ar kādu degsmi viņi darbojas ar jauniešiem! Tas ir sava vieda aicinājums, līdzīgi kā skolotājs vai ārsts, tam vienkārši ir jāpatīk. Es labāk pieturēšos pie basketbola funkcionāra pozīcijas, jo redzu, ka man šeit pietiek izaicinājumu un procesu, kurus vēlos veicināt, lai sniegtu savu ieguldījumu jauniešu un sporta attīstībā.

Kur un kā redzat sevi pēc 10 gadiem?

Ļoti labs jautājums, 10 gadi ir ilgs posms, lai precīzi izteiktos, bet savi mērķi man ir. Pirmkārt, jau izpildīt mērķus, kurus esmu noteicis kā Jaunatnes līgas darbinieks, sniedzot ieguldījumu jaunatnes sporta attīstība. Otrkārt, vēlos būt daļa no liela notikuma Latvijas sportā - Eurobasket 2025! 10 gadu laikā noteikti vēlos pilnveidot sevi kā cilvēku un personību, lai sniegtais ieguldījums būtu jēgpilns. Laikam, ka arī pēc 10 gadiem gribētu būt daļa no sporta nozares. Neizsapņots sapnis laikam ir savs vai ģimenes bizness, bet kas tieši, lai pagaidām paliek pie manis!

Ko novēlat Turībai 30 gadu jubilejā?

Prieks, ka esmu izgājis Turības ceļu, tas sniedzis vērtīgas prasmes, kontaktus, zināšanas un labus draugus! Novēlu, lai Turība saglabātu pozitīvo, radošo tēlu, kas jūtams ienākot augstskolā, Lai iesāktais kurss uz nemitīgo attīstību neapstātos. Un noteikti - Turības cilvēki, lai arī no citiem studentiem un absolventiem nāktos dzirdēt to, cik Turības darbinieki ir atvērti, uz komunikāciju vērti un radoši cilvēki gan ikdienā, gan studiju procesa izstrādē. Un es kā bijušais Turības basketbolists novēlu, lai basketbola tradīcijas saglabājas vēl ilgi, audzinot ne tikai sportistus, bet arī labus, kārtīgus, pieklājīgus un veiksmīgus cilvēkus!