Pēc jurisprudences un personāla vadības studijām un 16 darba gadiem Dailes teātrī, Olga Beķere Covid-19 pandēmijas laikā izlēma radikāli mainīt savu profesionālo virzienu, iegūstot C kategorijas vieglatlētikas trenera sertifikātu un, uzsākot studijas Biznesa augstskolas Turība koledžas programmā “Ārstnieciskā masāža”.

Kāds bija profesijas maiņas iemesls, cik viegli tas bija realizējams un kur sevi redz pēc 10 gadiem? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild topošā masiere Olga Beķere.

Kādas profesijas līdz šim esat apguvusi?

Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Policijas akadēmijā, lai apgūtu jurista profesiju – toreiz lielākā daļa vienaudžu izvēlējās stāties vai nu juristos, vai ekonomistos, jo tās skaitījās prestižas profesijas. Tagad atskatoties saprotu, ka tā bija vairāk vecāku, nevis mana izvēle. Jau otrajā studiju gadā sapratu, ka nebūšu juriste, ka tas nav mans. Vecāki man ieaudzināja - ja esi kaut ko iesācis, tad noved to līdz galam, tāpēc turpināju studēt. Kad pienāca laiks izvēlēties prakses vietu, laimīgas apstākļu sakritības dēļ nonācu Dailes teātra Juridiskajā nodaļā un tiku pie darba līguma kā jurista palīgs. Uzreiz pēc Policijas akadēmijas absolvēšanas iestājos Rīgas Starptautiskās Ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas maģistrantūrā, lai iegūtu personāla vadītāja kvalifikāciju, un pēc šīs augstskolas absolvēšanas turpināju darba gaitas Dailes teātrī jau kā personāla vadītāja. Toreiz plānos nebija palikt teātrī, jo šķita, ka beidzot esmu atradusi sevi un gribu lielāku izaicinājumu savā profesijā. Bet, ja vēlies sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem – plānoto pāris gadu vietā Dailes teātrī tika aizvadīti sešpadsmit gadi. Šajos sešpadsmit gados netrūka ne izaicinājumu, ne aizraujošu notikumu. Strādājot teātrī, tu “saslimsti” ar to vidi šī vārda labākajā nozīmē un nav ne mazākās vēlmes no tā atveseļoties.

Pēc 16 pavadītiem gadiem Dailes teātrī Jūs izlēmāt izmēģināt ko jaunu. Kā nonācāt pie šāda lēmuma?

Man “atlabšana” no teātra vides sākās ar jaunas pandēmijas iestāšanos – Covid-19 un vadības maiņa teātrī bija tas tik ļoti vajadzīgais “spēriens”, lai “izmestu” sevi ārpus komforta zonas. Pēc darba Dailes teātrī nonācu juridiskajā birojā, kas darbojās intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā, uz pāris gadiem kļūstot par patentpilnvarnieka asistenti preču zīmju jomā. Šī bija ļoti vērtīga dzīves un profesionālā pieredze.

Kas Jūs motivēja izvēlēties studēt Turības programmā “Ārstnieciskā masāža”?

Pēc aiziešanas no Dailes teātra un, esot mājsaimnieces statusā, sapratu, ka gribu darboties veselības aprūpē, gribēju palīdzēt un motivēt cilvēkus rūpēties par savu veselību, bet vēl īsti nezināju, kādā virzienā vēlos doties. Ļoti gribēju būt trenere, jo bez kustībām un fiziskām aktivitātēm sevi iedomāties nespēju. Vēl strādājot birojā, iestājos Sporta izglītības aģentūrā, tiku pie C kategorijas vieglatlētikas trenera sertifikāta, bet iekšēji vēl sevi neredzēju šajā profesijā, biju izdegusi. Aizejot no darba juridiskajā birojā, nolēmu, ka kādu laiku būšu ar ģimeni. Viņiem un man pašai to tik ļoti vajadzēja. Kādā brīdī starp ikdienas steigu sapratu, ka gribu studēt masāžu. Negribēju iziet ātro kursu, kur iemāca tikai masēt, bet gribēju iegūt lielāku izpratni par to, kā funkcionē un darbojās mūsu ķermenis. Ar ģimenes atbalstu iesniedzu dokumentus Starptautiskajā Kosmetoloģijas koledžā (no 2024. gada janvāra Biznesa augstskolas Turība Veselības aprūpes virziens), lai 2023. gada februārī uzsāktu studijas programmā “Ārstnieciskā masāža”.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, pārkvalificējoties pēc vairāk nekā desmit gadiem esot citās profesijās?

Pirmkārt, izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu. Otrkārt, atrast motivāciju un disciplinēt sevi, lai neļautos vājuma brīžiem, jo kārdinājumu apkārt ir daudz.

Cik grūti vai viegli ir nomainīt profesiju?

Ir jāapzinās, ko vēlies darīt un kādā virzienā gribi doties, jānosprauž mērķis un jātiecas uz to. Tas ir tieši tik vienkārši, kā izklausās, tikai jānotic sev.

Kāds ir lielākais izaicinājums, mācoties par masieri?

Mans lielākais izaicinājums ir nepazaudēt sevi, balansējot starp ģimeni, studijām, draugiem un hobijiem. Man ir svarīgi saglabāt saikni starp cilvēkiem, kas man ir dārgi. Pats pārkvalifikācijas process ir aizraujošs, jo šoreiz šī ir mana izvēle.

Ar kādiem stereotipiem Jums nākas sastapties masiera profesijā?

Ar uzskatu, ka tikai vien ar masāžas palīdzību var atbrīvoties, piemēram, no muguras sāpēm. Jā, masāža palīdz, pat ļoti, bet, ja cilvēks nav gatavs līdzdarboties un ieviest korekcijas savā ikdienā, tad uz ilgtermiņa rezultātu cerības ir mazas. Šodien masieris nav tikai cilvēks, kas masē. Man patīk angļu valodā termins “massage therapist” (masāžas terapeits), kas ir krietni plašāks profesijas raksturojums. Terapeits ir persona ar īpašām zināšanām un prasmēm noteiktā jomā, tas ir kāds, kurš sniedz atbalstu, padomus un praktiskus ieteikumus, kas vada procesu, lai palīdzētu cilvēkam sasniegt noteiktu mērķi vai uzlabot savu dzīves kvalitāti.

Kādi ir Jūsu ilgtermiņa profesionālie mērķi – kur sevi redzat pēc desmit gadiem?

Neesmu liela plānotāja, tādēļ šobrīd dzīvoju, vadoties pēc īstermiņa mērķiem, kas saistīti primāri ar manu ģimeni un studijām. Kas būs pēc 10 gadiem? Ļaušos pārsteigumiem, bet ticu, ka viss sakārtosies, jo jau šobrīd dzīve mani saved kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kas mani iedvesmo, motivē un disciplinē.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā? Kādi ir Jūsu hobiji?

Brīvais laiks man pietrūkst. Zinu, ka viss slēpjas prasmīgā plānošanā un prioritāšu noteikšanā. It kā to visu protu, bet šobrīd ikdiena ir tāda, kāda ir. Darāmo darbu sarakstā jāatrod laiks sev – treniņiem, jāšanai, aukstumpeldēm, grāmatām, garajām pastaigām. Tā ir sanācis, ka viss, kas sagādā prieku un ļauj atslēgties no ikdienas, ir ļoti laikietilpīgs. Piemēram, lai tiktu uz jāšanas treniņu, tam jāparedz vismaz puse no dienas, jo uz stalli nevar aizbraukt uz stundu. Man jāšana nav tikai trenera norādījumu izpilde, esot zirgam mugurā. Tā galvenokārt ir komunikācija ar zirgu, sakopšana pirms un pēc treniņa.

Kāds ir Jūsu dzīves moto?

Šobrīd tas noteikti ir Dana Vīdena radītais sauklis “Just do it” (Vienkārši dari to). Viņu iedvesmoja uz nāvi notiesātais, kurš savam soda izpildītājam teica “Let’s do it”– nevilcinies, dari, kas darāms un kas ir nenovēršams. Šis sauklis man vienmēr ir paticis un uzrunājis, bet pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka bieži vien pieņemt lēmumu kavē pārlieka analizēšana un vilcināšanās, bet vajag tikai sākt darīt un viss pārējais sakārtojas – Just do it.

Kur smeļaties iedvesmu, kad šķiet, ka vairs nekam nav spēka?

Noteikti ģimenē un kopā būšanā ar draugiem – viņi ir mans balsts un mana iedvesma. Ik reizi, kad liekas, ka vairs nav spēka, kad resursi ir izsmelti, es sev atgādinu, ka mums tiek uzlikts tieši tik, cik mēs varam panest un ja reiz man šis viss ir sakritis tagad, tātad tas man ir pa spēkam. Aiz katra mākonīša spīd saules stars – manējais jau laužas ārā.

Kādu padomu Jūs dotu sev divdesmit gadu vecumā?

Ar tiem padomiem ir jābūt uzmanīgiem, bet divdesmitgadīgai sev es ieteiktu vairāk ticēt sev un būt pārliecinātākai par saviem spēkiem. Vai es ko gribētu mainīt? Noteikti nē, jo visi dzīves notikumi mani ir izveidojuši par tādu, kāda es esmu šodien. Man patīk būt šeit un tagad, un ar tiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. Vils Smits ir teicis, ka nevajag dzīties pakaļ cilvēkiem, bet darīt to, kas sagādā prieku, strādāt no sirds un īstie cilvēki, kas iederas tavā dzīvē, atnāks un paliks paši.