Studiju laiks studentam ir emociju virpulis, no negulētām naktīm un referātiem līdz neaizmirstamiem piedzīvojumiem un iespējām, dažiem pat līdz nopietnām savstarpējām attiecībām, kuras tālāk būvēt visa mūža garumā. Arī Gints un Sindija Holsti, kas nesen iestūrējuši laulības ostā, ir viens no šādiem skaistiem stāstiem, jo viņu attiecību sākums meklējams tieši Biznesa augstskolas Turība studējošo pašpārvaldes sēdēs, kā arī tālāk studējot kopā maģistrantūrā.

Gints un Sindija ir Turības 2022. gada Ziemas izlaiduma absolventi, taču Gintam pēc diploma izsniegšanas kārtas numura tika tas gods kļūt par Turības 17000. absolventu. Absolventu pāris dalās ar saviem piedzīvojumiem un atmiņām kopā studējot, jo, kā paši saka, tad Turība ir bijusi liela daļa no viņu panākumu atslēgas dažādās jomās.

No kuras Latvijas puses abi nākat?

Sindija: Es nāku no Valmieras, pabeidzu Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāziju un tālāk devos studēt uz Rīgu.
Gints: Es,savukārt, esmu teju no pretējā Latvijas gala, nāku no Bauskas.

Kādu atminaties pirmo dienu, iesniedzot dokumentus studijām?

Sindija: Atminos, ka abas ar mammu braucām uz Turību iesniegt dokumentus, tādēļ nebiju tik satraukusies, taču ļoti patika plašās telpas un izkārtojums.

Gints: Es devos iesniegt dokumentus ar savu brāli, kurš arī ir Turības absolvents, un augstskolā visu pārzina kā mājās. Viņš ar visu palīdzēja, parādīja un ieteica, lai septembrī jau veiksmīgi varētu uzsākt studijas. Atminos, ka manu uzmanību piesaistīja strūklaka, kas likās unikāla tieši Turībai.

Vai atceraties, kā iepazināties viens ar otru?

Sindija: Jā, satikāmies Studējošo pašpārvaldes Akadēmiskās daļas sēdēs. Sākumā biju mazliet nobijusies, jo domāju, ka man ar darbu un skolu neatliks laika pašpārvaldei un vēl projektiem, taču mani iedrošināja pamēģināt, un tālāk jau uzņēmos palīdzēt rīkot pasākumus. Atminos, ka kaut kas nogāja greizi, gatavojoties vienam no pasākumiem, un vēlējos ar kādu parunāties, zināju, ka Gints pratīs mani uzklausīt, un tā šīs sarunas arī notika arvien biežāk, jo bija intuīcija, ka varu viņam uzticēties.

Gints: Atceros, ka istabiņā dzīvoju kopā ar Studējošo pašpārvaldes Akadēmiskās daļas vadītāju un viņš mani teju ar varu aizvilka uz vienu no savām sēdēm, taču esmu viņam pateicīgs, jo tur satiku jaunus draugus, pavērās daudz dažādas iespējas, un, pats galvenais, satiku Sindiju.

Kas mudināja jūs turpināt mācīties tālāk pēc bakalaura absolvēšanas, un kādēļ tieši Turībā?

Sindija: Manā gadījumā tā bija sajūta, ka vēl neesmu gatava beigt mācīties, un tādēļ pēc bakalaura absolvēšanas vēlējos pamēģināt mācīties citā augstskolā, lai pamainītu vidi un izmēģinātu, kā lietas un mācību process notiek citur. Aizgāju uz citu augstskolu, tiku pat budžeta vietā, taču sapratu, ka man nepatīk nedz pasniegšanas stils, nedz struktūra, jo biju pieradusi pie ģimeniskām sajūtām, ko Turība šo gadu laikā iesēdinājusi. Nevaru iedomāties nevienu tādu augstskolu, kurā var ar dekānu satikties uz kādu kafijas tasi vai pievakarē sazvanīties, ja nepieciešams kāds padoms vai nomāc kāda problēma.

Gints: Es būtībā esmu tāds lojālists, ja pieķeros vienai vietai, tad tur arī palieku. Zināju, ka ar bakalauru vien nepietiks, tādēļ, uzreiz nedomājot, pieteicu tālāk studijas maģistrantūrā. Foršs bonuss bija mācīties kopā ar Sindiju, kā arī kursa kolektīvs bija ļoti atvērts un draudzīgs, tādēļ varu teikt, ka man īpaši paveicies.

Mīļākais studiju priekšmets, kādēļ?

Sindija: Man bija daudz mīļi priekšmeti, ļoti patika korporatīva sociāla atbildība, kurā iemācījos daudz par to, ko un kā dara lielas korporācijas, pircēja un pārdevēja īpatnības un dažādi citādi aspekti, kas veido tirgu un tā mijiedarbību ar sabiedrību.

Gints: Es esmu skaitļu un faktu cilvēks, kuram patīk noteikta konkrētība, tādēļ ļoti patika grāmatvedība. Neteiktu, ka tas būtu vieglākais priekšmets, taču saskatīju tajā ļoti daudz praktiskā pielietojuma. Katrā priekšmetā bija savas atziņas ko paņemt. Pasniedzēji Turībā, lielākā daļa, ir savas nozares praktiķi, tādēļ mācību procesu interesantu padarīja daudz reāli padomi un skats praktiskajā darba vidē.

Vai ir bijis arī kāds kuriozs gadījumus vai kopīgas sastrādātas blēņas?

Sindija: Kopmītnēs ir bijuši ļoti daudz atgadījumi, pat vairāk nekā gribētos atzīt, taču atminos, ka trīs reizes nozaudēju durvju kartiņu un administratore beigās izteica rājienu, ka vairāk jaunas nedos, tādēļ glabāju to kā kādu svētlietu. Varbūt kabatā nebija telefons paņemts, taču kartīte pēc tā atgadījuma vienmēr bija ar mani.

Gints Runājot par durvju kartītēm – atminos, ka dzīvoju 5. stāvā un gribēju ielaist draugu iekšā kopmītnēs, taču negribēju doties lejā, tādēļ izlēmu nomest kartiņu pa logu. Metot pret vēju, tā nokrita uz 2. stāva palodzes un, visticamāk, tā tur stāv vēl tagad. Smieklīgākais ir tas, ka tas ar mani notika divreiz, taču otrajā reizē jau devos uz zemāko stāvu istabiņām to meklēt.

Kādas ir jūsu ģimenes vērtības?

Sindija: Cieņa ir viens no galvenajiem atslēgas vārdiem, jāmēģina vienmēr ieturēt sevi rāmjos, neļaut emocijām brīvu vaļu un tomēr izprast vairāk otru pusi, jo dienas beigās mēs esam komanda, draugi un arī vīrs un sieva, kas dala priekus un bēdas. Jāatceras, ka būs grūtākas dienas un tas ir tikai normāli, tādēļ ir vajadzīgs plecs, pie kura pieturēties.

Gints: Neskaitot Sindijas minēto, manuprāt, komunikācija ir būtiska. Ir vienmēr vienam ar otru jārunā un vienam otrs jāuzklausa. Tad arī viss pārējais izdosies!

Kopīgas nodarbes?

Sindija: Gatavojam kopā, kā arī esam lieli kino piekritēji, tādēļ dodamies uz kinoseansiem visai bieži, gandrīz katru otro nedēļu dodamies pavērot, kas jauns tiek rādīts. Dodamies arī ceļojumos, lai iegūtu jaunus iespaidus un atmiņas.

Gints: Ļoti daudz ko cenšamies darīt kopā, bet pati jaunākā kopīgā interese un atbildība noteikti ir mūsu kaķis Pārsla.

Kādi ir jūsu abu nākotnes plāni - gan kopīgie, gan individuālie?

Gints: Pagaidām koncentrējos ģimenes uzņēmumam un darbiem ap to. Jāpalīdz tā tālākā attīstībā, kā arī jāpielieto jauniegūtās zināšanas praktiski. Kas notiks tālāk, to jau dzīve rādīs!

Sindija: Man šis gads ir bijis ļoti liels pārmaiņu gads, ar pašrealizāciju tieši no profesionālā viedokļa, pašlaik mans mērķis ir kļūt arvien labākai grafiskai dizainerei, kā arī nākotnē ir plāns ar Gintu atvērt pašiem savu uzņēmumu. Taču par tālākiem plāniem var tikai pasapņot, nevis reāli plānot, jo pašreizējie notikumi pasaulē parāda, ka dzīve ir neprognozējama.

Ar ko pašlaik nodarbojieties paralēli studijām?

Sindija: Pašreiz strādāju Latvijas tīklošanas uzņēmumā, kur esmu pavadījusi jau četrus savus profesionālās dzīves gadus. Šo darbu ieguvu, pateicoties labiem kontaktiem no Turības veidota pasākuma - Biznesa nakts. Kā arī darbojos kā digitālā dizaina frīlanceris.

Gints: Strādāju ģimenes uzņēmumā Bauskā. Studiju procesā to uzskatīju par nelielu priekšrocību, jo, ja bija nepieciešama brīvdiena vai brīvāks brīdis dienas gaitā, tad tā nebija problēma. Tomēr jāņem vērā, ka ģimenes uzņēmumā ne vienmēr viss ir tik vienkārši, jo bieži vien darbs nebeidzas ar darba laika beigām. Visiem darbiem jābūt izdarītiem, kas citreiz ievelkas pat līdz vēlai naktij.

Kādu padomu Jūs sniegtu Turības studentiem un tiem, kas vēl grasās studēt?

Sindija: Biežāk saki atbildi “Jā”, ja pat nezini, kā to īsti izdarīsi. Jo reizēm visu par daudz pārdomājam, un šī iemesla dēļ gar degunu var aiziet daudz lielisku iespēju.

Gints: Vajag izmantot visu, ko augstskola un studiju dzīve piedāvā! Ja par kaut ko rodas šaubas, nebaidies! Eksperimentē! Riskē! Tas, kas nemēģina, tam arī nesanāk.