Ārvalstu studenti bieži vien ir pakļauti dažādiem stereotipiem – sākot ar ēšanas paradumiem līdz pat iemesliem, kāpēc ierodas Latvijā. Proti, vairumam šķiet, ka trešo pasaules valstu studentiem nav primārais mērķis studijas, bet gan citi apsvērumi. Taču šo stereotipu pilnībā lauž Biznesa augstskolas Turība absolvents Akashs Upadhyays no Indijas, kurš studēja maģistratūras programmā “Biznesa psiholoģija un cilvēkresursu vadība” angļu valodā. Šobrīd viņš ir cilvēkresursu vadības speciālists starptautiskā uzņēmumā Innovative Travel Solutions un piedāvā prakses vietas savas augstskolas studentiem, dot tiem pirmo ieskatu korporatīvajā vidē.

Akashs uz Latviju devās, lai studētu konkrētā programmā, kas palīdzētu viņam sasniegt arvien augstākas karjeras virsotnes, kā arī atsvaidzinātu un uzzinātu jaunākās tendences nozarē.

Kā aizsākās Jūsu ceļš uz Latviju?

Kā cilvēkresursu profesionālis ar vairāk nekā 13 gadu pieredzi, strādājot ar dažādām labākajām "Fortune 500" uzņēmējdarbībā iesaistītām kompānijām, sākot no Indijas, Singapūras un līdz pat Dānijai, nesen sapratu, ka mana karjeras trajektorija bija sasniegusi savu plato. Jutu nepieciešamību pastāvīgi būt informētam par jaunākajām cilvēkresursu tendencēm un, vēl jo svarīgāk, par organizācijas psiholoģijas nozīmi cilvēkresursu jomā. Šī nepieciešamība mani aizveda meklēt studiju programmu, kas pilnībā apvieno cilvēkresursu teorijas ar psiholoģijas jomu. Pēc plašas meklēšanas, priecājos teikt, ka Turības universitāte ir vienīgā, kas man sniedza tieši to, ko es meklēju, un tā sākās mans ceļojums uz skaisto Rīgu.

Kuras lekcijas vai pasniedzēji Jums palika atmiņā un kāpēc?

Kā pieredzējušam cilvēkresursu profesionālim bija patiešām atsvaidzinoši atkal apgūt zināšanas pēc ilga laika. Jāsaka, ka visi fakultātes biedri ir bijuši ļoti atbalstoši manā mācību ceļojumā līdz šim brīdim, taču viens vārds izceļas visvairāk, un tā ir profesore Agita Doniņa. Man īpaši patika viņas pasniegšanas stils, viņas praktiskā pieeja mācīšanā. Viņa izmantoja reālas dzīves situācijas un lomu spēles analīzi, lai tālāk risinātu cilvēkresursu jomā esošās reālās problēmas, kas ir gan iesaistoša, gan izglītojoša metode.

Par ko Jūs visvairāk lepojaties?

Personīgajā plaknē mans lielākais lepnuma avots ir mans dēls, kā tas būtu jebkura tēva gadījumā. Profesionālajā - saraksts ir garš, taču, ja man ir jāizvēlas tikai viena lieta, tad tie būtu cilvēki, ar kuriem esmu strādājis visu savu karjeru līdz šim. Daži ir bijuši labi pret mani, bet daži ne tik labestīgi. Taču visi ir snieguši man atmiņas un mācības, kas ir veidojušas mani par cilvēku, kas esmu šodien.

Kāds ir Jūsu dzīves moto?

Kā cilvēkresursu profesionālim man patīk strādāt ar cilvēkiem dažādās valstīs un kultūrās. Pirms daudziem gadiem viens sens draugs mani iepriecināja, sakot: "Uzvarētāji netiek radīti tajās dienās, kad viņi jūtas visvairāk motivēti, bet gan tajās dienās, kad viņi jūtas vismazāk motivēti," šis teiciens līdz šim mani ir virzījis tālāk.

Kā Jūs pavadāt savu brīvo laiku?

Mums visiem ir nepieciešami stresa mazināšanas veidi, un man šeit nāk talkā datorspēle "DOTA". Tā ir mana dzīves pirmā mīlestība un kaut kas, kas manas sievas acīs izraisa skaudību.

Kā studijas Turībā ir veidojušas Jūs kā personību?

Tas, kas tevi nenogalina, padara tevi spēcīgāku. Garas, bet izglītojošas lekcijas, termiņu izpilde, strādājot un visu to vadot. Jaunajiem studentiem gribas pateikt, ka Turībā studijas ikkatru sagatavo reālajiem uzņēmējdarbības izaicinājumiem.

Kādi stereotipi aizkaitina Jūs visvairāk un kādēļ?

Ne visi no mums visu laiku ēd kariju un vistas tikka masalu, tādēļ bieži stereotipi ir attiecināti uz to, ko es ēdu vai ēdīšu.

Kā kultūras pārmaiņas Jūs ietekmēja un kā pielāgojāties?

Es nelietotu izteicienu "pielāgoties". Man ir skaidrs princips šajā jautājumā: "Kad esi Romā, dzīvo kā romieši." Es stingri ticu, ka neatkarīgi no tavas nacionālās piederības, ja esi Latvijā, dzīvo kā latvieši. Iemācies valodu, iepazīsti kultūru, svin Līgo un lec no priekiem, kad Kaspars Daugaviņš ietriec ripu vārtos. Ja pieturies pie šāda principa, dzīve būs daudz vieglāka šeit.

Ko Jūs vēlētos parādīt saviem draugiem un ģimeni Latvijā?

Nu, Koknese ir mana otrās mājas, tāpēc Kokneses pils drupas būtu tas, ko rādītu.

Kur Jūs redzat sevi pēc 10 gadiem?

Iespējams, Ādažos vai Koknesē, baudot kādu balzamu, cerams, savā paša mājā.