Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekāne Evija Kļave norāda, "Pēdējos gados ierasta, pašsaprotama un nepieciešama tematika ir izglītība mūža garumā, un esam jau pieradināti pie domas – lai noturētos darba tirgū, visticamāk, visu laiku būs jāmācās. Daudzi no mums to arī cītīgi dara. Tomēr salīdzinoši maz vai vispār nemaz nerunājam par darbu mūža garumā. Kāpēc ir pienācis īstais brīdis, lai vismaz sāktu runāt arī par šo tematu?"

Nodarbinātības vecums pieaudzis līdz 89 gadiem

Palielinoties dzīvildzei, jau kopš 2021. gada Eiropas statistikas sistēmas ietvaros nodarbināto iedzīvotāju vecuma augstākā robeža ir palielināta no 74 līdz 89 gadiem, jo cilvēki grib un var strādāt aizvien lielākā vecumā. Kaut arī bezdarba līmenis statistiski joprojām tiek mērīts vecumā līdz 74 gadiem, par nodarbinātām tiek uzskatītas personas vecumā no 15 līdz 89 gadiem. Šis ir viens no aspektiem, kas ļauj apgalvot, ka mēs jau pakāpeniski pārejam no izglītības mūža garumā uz darbu mūža garumā.

Vienlaikus ne mazāk svarīgs aspekts, runājot par strādājošo vecuma pieaugumu, ir pašu cilvēku vēlme un vajadzība strādāt. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka Latvijā pēdējos piecos gados pakāpeniski pieaug nodarbināto īpatsvars vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem, kas atbilst jau pensijas vecumam. Vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem nodarbināto īpatsvars 2018. gada sākumā bija 17,4 %, 2023. gada pirmajā ceturksnī rādītājs ir pieaudzis par 6,7 procentpunktiem, sasniedzot 24,1 %. Vīrieši pēc pensijas vecuma sasniegšanas ir vairāk nodarbināti. Salīdzinot senioru nodarbinātību pēc dzimuma pazīmes, redzams, ka 2023. gada sākumā bija nodarbināti 27,8 % vīriešu un 21,7 % sieviešu.

Kas mudina turpināt darbu, sasniedzot pensijas vecumu?

Kas mudina sudraba paaudzi turpināt darbu pēc pensijas vecuma sasniegšanas? Latvijas gadījumā viens no galvenajiem apsvērumiem ir zemais pensiju līmenis. Nereti ienākumu ziņā var būt liels samazinājums, pārejot no darba algas uz vecuma pensiju kā pamata ienākumiem. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati liecina, ka 2023. gadā vidējā vecuma pensija ir 530 eiro, savukārt vidējā mēneša darba alga pēc nodokļu nomaksas – 1071 eiro mēnesī (CSP dati par 2023. gada pirmo ceturksni). 2023. gada jūnijā 14% pensionāru pensijas apmērs bija līdz 300 eiro mēnesī un 43,5 % – 301 eiro līdz 500 eiro mēnesī.

Līdzās finansiālajiem apsvērumiem tas, kas cilvēkus mudina turpināt darba gaitas pēc iespējas ilgāk, ja veselība ļauj, ir vēlme pašrealizēties. Daļa cilvēku, beidzoties darba gaitām, jūtas kā “sociālie atkritumi” – nepieciešamība pašapliecināties un būt vajadzīgam sabiedrībai var būt ļoti augsta. Protams, tas neattiecas uz visiem. Daļa, kuriem ir paveicies ar pensiju indeksēšanu un citiem apstākļiem un nopelnītā pensija ir pietiekami augsta, varbūt ir laimīgi, ka beidzot iestājies pensijas vecums un var brīvi pievērsties citām nodarbēm, kuras, tāpat kā darbs, nodrošina vēlmi pašapliecināties un būt vajadzīgam. Tādēļ, vērtējot jēdzienu “darbs mūža garumā”, primāri tam jābūt kā brīvai izvēlei, ko katrs indivīds var izvēlēties īstenot atbilstoši savai situācijai un iespējām.

“Jauno” un “veco” cilvēku nozares

Ir nozares, kurās sociālais briedums var būt un ir pievienotā vērtība. Visticamāk, reklāmas nozarē mēs nesastapsim 70 gadus vecus cilvēkus – tur jābūt vairāk “svaigām asinīm”, bet būs nozares, specialitātes, kurās uzkrātā ne tikai profesionālā, bet arī dzīves pieredze būs ļoti vērtīga.

Kā piemēru te varu minēt savas profesionālās darba gaitas. Esmu darbojusies vairākos profesionālās darbības laukos – ilgstoši biju pētniecībā, tagad 3–4 gadus esmu arī augstākajā izglītībā, bet pētniecību pametusi neesmu. Papildus esmu sertificēta mediatore, palīdzu cilvēkiem vadīt konfliktsituācijas. Savulaik viens no motivatoriem, apgūstot mediatora profesiju, bija tieši vēlme nodrošināt iespēju profesionāli darboties brieduma gados. Ja es pensijas gados vairs nebūšu vajadzīga kā pētniece, piemēram, nemācēšu strādāt ar jaunākajām datu apstrādes programmām, vai arī augstskolā nebūs pēc manis pieprasījuma, cilvēki, visticamāk, strīdēsies vienmēr un konflikti būs jārisina. Dzīves gūtā pieredze strīdu risināšanā kā mediatorei jau būs kā bonuss, sniedzot atbalstu un vadot piemērotākā risinājuma virzienā. Ļoti iespējams, es to varēšu izdarīt labāk nekā mediators, kuram ir 25–30 gadi.

Ir arī daudz citu specialitāšu, kurās vecums “spēlē” par labu, savukārt citās – tieši jaunība. Darba tirgū kopumā pieprasīti būs dažāda vecuma cilvēki, to jau šobrīd apliecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras pasūtītais senioru ekonomiskā potenciāla izvērtējums[1]. Vienlaikus jāņem vērā, ka vienmēr būs nozares un amata pozīcijas, kurās nozīme ir ne tikai mūsdienīgām zināšanām, bet arī dzīves un darba pieredzei. Jau minētā pētījuma rezultāti rāda, ka nozaru griezumā visvairāk aptaujāto gados vecāku nodarbināto cilvēku strādā izglītības nozarē (16,2%), tirdzniecībā (visa veida preču mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecība, ieskaitot automašīnas un citus transportlīdzekļus), transporta nozarē (11,0%) un lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (9,1%)[2]. Nereti tieši pieredze ir tā, ko vērtējam, pirms izvēlamies kāda individuālā pakalpojuma sniedzēju – ārstu, advokātu vai psihoterapeitu.

Kādas profesijas būs pieprasītas?

Kā liecina Ekonomikas ministrijas apkopotās ekonomikas un darba tirgus attīstības tendences, turpinot samazināties Latvijas iedzīvotāju skaitam, pieprasījums pēc darbaspēka pieaugs. Ministrijas publiskoto pieprasītāko profesiju Top 15 pēc vakanču skaita 2021.–2030. gada periodā (skat. šeit) ietver tādas profesijas kā smago kravas automobiļu un autobusu vadītāji, fizikas un inženierzinātņu speciālisti, būvnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki, pamatizglītības un pirmsskolas pedagogi, inženieri u. c. profesiju pārstāvji. Daļa šo pieprasītāko profesiju specifikas ļauj izteikt pieņēmumu, ka tajās var strādāt, ja vien vēlas, arī tā sauktā sudraba paaudze. Jāņem vērā, ka Latvijā virs darbspējas vecuma ir vairāk nekā piektā daļa iedzīvotāju (jeb vismaz 350 tūkstoši cilvēku), turklāt ir nozares, kurās strādāt jaunieši neraujas. Piemēram, sociālais darbs, kas nav dāsni atalgots. (Daudzi jaunieši sagaida, ka, sākot darba gaitas, alga “uz rokas” uzreiz būs 1500 eiro.)

Top 15 liecina, ka pašu pieprasītāko profesiju topa augšgalā nav informācijas tehnoloģijas, kas mums ļauj cerēt, ka visur un visu tomēr nepārņems mākslīgais intelekts. Protams, vecākajai paaudzei ir vājākas digitālās prasmes (un, salīdzinot ES kontekstā, mums kopumā visai sabiedrībai tās nav augstākajā vietā). No vienas puses, Latvijā ir ļoti plašs digitālo pakalpojumu klāsts (piemēram, latvija.lv), taču pavisam cita aina ir par pašu pakalpojuma lietotāju (nereti saviem vecākiem un vecvecākiem palīdzam ar e-pieejām veikt pakalpojumus viņu vietā, jo viņi to vienkārši neprot). Tas nozīmē, ka pakalpojuma izmantotājs realitātē nav 70+, bet 40+. Nenoliedzami, arī senioriem ir jābūt vēlmei un atbalstam nepārtraukti izglītoties, lai ne tikai turpinātu atrasties darba tirgū, bet arī veiktu elementārus sadzīves pienākumus.

Līdz ar to, atbildot uz jautājumu, vai izglītība mūža garumā nozīmēs arī darbu mūža garumā, jāteic, ka tas, visticamāk, būs atkarīgs no pašiem cilvēkiem – būs tādi, kuri gribēs un varēs būt atvērti jaunajam, un, pateicoties uzkrātajai pieredzei, būs pieprasīti un turpinās strādāt. Un būs arī tie, kuri, sagaidot pensijas vecumu, beidzot atviegloti varēs nopūsties, pievēršoties citām nodarbēm, ja vien pensijas apmērs to ļaus. Bet valstij ir jāturpina domāt, kā šo potenciāli lielo un svarīgo darbaspēka daļu, kura var un vēlas strādāt, padarīt vēl pievilcīgāku darbadevējiem, radot adekvātus un pievilcīgus apstākļus, tādējādi līdzsvarojot vajadzību aizpildīt tukšās vakances ar darbaspēku no citām valstīm.

[1] Pētījums “Pirmspensijas vecuma iedzīvotāju ekonomiskā potenciāla izvērtējums” (2014). Pieejams šeit.

[2] Turpat.